Kādā parastā darba dienā es pilnīgi nejauši pamanīju dīvainu un neizprotamu ierīci, kas bija piestiprināta tieši zem mana rakstāmgalda.
Sākumā nespēju saprast, kas tas ir un kāpēc tur atrodas, taču drīz vien ar izbrīnu atklāju, ka gandrīz zem katra kolēģa galda ir uzstādīts tieši tāds pats aparāts.
Nespējot remdēt ziņkāri, es nolēmu pajautāt priekšniekam, kāds ir bijis šo ierīču uzstādīšanas mērķis. Kad viņš man paskaidroja patieso iemeslu, man no pārsteiguma uz brīdi pat burtiski aptrūkās vārdi.
Pēc kaut kā tāda rodas tikai viens pamatots jautājums — kā gan pēc šādas atklāsmes vispār ir iespējams saglabāt uzticību un turpināt strādāt šajā birojā?
Pastāstīšu visu sīkāk.
Šorīt kā parasti ierados darbā, ielēju kafiju un devos pie sava galda. Bet brīdī, kad apsēdos, pamanīju zem galda kaut ko dīvainu – mazu baltu ierīci ar actiņu un uzlīmi ar cipariem.
Sākumā domāju, ka tas ir tikai kāds vecs aprīkojums vai ventilācijas sistēmas daļa. Taču tad mani pārņēma ziņkārība – uzmanīgi atskrūvēju korpusu un biju pārsteigts: iekšā bija mikroshēma un kaut kas, kas izskatījās pēc sensora.
Vērsos pie saviem kolēģiem, lai pajautātu, vai viņi ir saskārušies ar kaut ko līdzīgu. Un tad sākās pats interesantākais: gandrīz zem katra galda atradās tāda pati ierīce! Visi bija pārsteigti, jo neviens nezināja, kam tās domātas.
Mēs veicām nelielu “izmeklēšanu”, un tas, ko atklājām, mūs izbrīnīja ne pa jokam: tie bija bezvadu klātbūtnes sensori!
Izrādījās, ka šīs ierīces fiksē, vai atrodies savā darba vietā – nevis caur datoru, nevis ar pieteikšanos sistēmā, bet gan fiziski, pēc kustībām vai ķermeņa siltuma.
Neviens no mums netika brīdināts. Netikām informēti, mums netika prasīta piekrišana. Vienkārši — lūk, sensors, un tas tevi izseko.
Ko uzņēmumi patiesībā mēra
Šāda veida sensori mūsdienās kļūst arvien populārāki tā sauktajos “viedajos birojos”. Uzņēmumi tos bieži izmanto, lai analizētu telpu noslodzi un saprastu, vai vispār ir nepieciešams īrēt tik lielas telpas, ja daļa darbinieku strādā attālināti.
Dati rāda, kuri galdi tiek izmantoti visbiežāk un kuras zonas ir tukšas. Tomēr galvenā kļūda tiek pieļauta brīdī, kad šis process notiek slepeni. Darbiniekam darba galds nav tikai mēbele — tā ir viņa personīgā telpa un bāze visai dienai.
Ja šī zona tiek digitalizēta bez brīdinājuma, birojs no mājīgas darba vides pārvēršas par aukstu un mehānisku laboratoriju, kurā cilvēks jūtas kā vienkārša statistikas vienība.
Ja uzņēmums vēlas ieviest inovācijas, tām jāsākas ar dialogu, nevis ar “baltu kastīti” zem galda.
Mani pāņema jauktas jūtas: no vienas puses, kontrole, no otras puses, personiskās telpas pārkāpums. Nebiju domājis, ka viena maza kastīte radīs tik daudz jautājumu par uzticēšanos un caurskatāmību birojā…
Dārgais lasītāj, vai esi saskāries ar ko līdzīgu savā darba dzīvē? Pastāsti komentāros! Ja tev raksts šķita interesants, atzīmē to ar “patīk” un dalies sociālajos tīklos!
